Patreizējā struktūra – valsts – nav mana.
Jā, es tai piederu, esmu iespēju robežās likumpaklausīgs, maksāju nodokļus, bet tā nav pelnījusi manu cieņu un mīlestību. Valsts nemīl mani, un nenes sevī dzīvību, tā ir bezdzīva, auksta struktūra, kurai pieskaroties, pārņem šermuļi. Labāk ir mazāk pieskarties.

Taču ir kāda cita valsts, tā ir manā sirdī.
Manā realitātē tā ir zeme, ozols, akmens, vējš, lietus, smaidīgi cilvēki.

Mana valsts – tas ir dziļš simbols, es pat teiktu – svēts simbols, kurā ir daudzslāņaina jēga. Dažos vārdos to varētu raksturot kā mīlošu maigu māti, kura rūpējas par ģimenes pavardu un mīlošs, stiprs, drosmīgs un taisnīgs tēvs. Abi saplūstot kopā, veido ainu par kārtīgu pagalmu ar čakliem, laimīgiem cilvēkiem, mieru un mīlestību. Kā jau teicu, tā ir simboliskā jēga un dvēseliskais satvars apziņai par sajūtām, lai es varētu teikt – MANA VALSTS.

Viens ir skaidrs – simbolisms un vīzija ir sākums, lai dvēsele palīdzētu prātam noskaņoties un pieņemt tajos ietverto jēgu un prāts spētu to visu ietērpt attiecīgās konstrukcijās. Principā, tas bija jāizdara jau pirmajos brīvvalsts gados – kopā ar tautu jādefinē valsts kā simbols, jāizveido vīzija un mērķi uz kurieni ejam, tad rūpīgi jāveido pati valsts atbilstoši šiem nolēmumiem. Pašreiz ir skaidrs, ka tautai un varas elitei ir ļoti atšķirīga izpratne par jēdzienu „valsts”, par tā jēgu un esamību katra sirdīs.

Esmu runājis ar daudziem cilvēkiem par to, kā viņi izprot jēdzienu „valsts” un ko viņi no valsts gaida, un ko ir gatavi dot valstij.

Lielākais vairums atzīst, ka nav sirdī lojāli patreizējai valstij, bet pakļaujas tās priekšstāvju izpratnei par valsti. Tai pat laikā mani sarunbiedri atklāj savu vīziju par valsti kādu tie vēlētos. Pārsvarā cilvēkus nomāc neizpratne – kā tas var būt, ka vesels, strādīgs cilvēks, godīgi darot savu darbu, nevar nodrošināt savai ģimenei komfortablus apstākļus. Kā tas nākas, ka katru mēnesi ir jāknapinās, lai izvilku līdz nākamajai algai? Kā var būt, ka izdevīgāk ir nodokļus nemaksāt, lai gan valstij būtu jābūt sistēmai, kura veicina labprātīgu nodokļu maksāšanu? Kāds iemesls bija rūpniecības un lauksaimniecības sagraušanai?

Cilvēki jautā – kāpēc deputāti un ministri kļūst negodīgi un domā tikai par savu un savu sponsoru biznesu? Viņi jautām – kādēļ cilvēki nonākot valsts struktūrās sāk acīmredzami pazaudēt cilvēciskus vaibstus?

Man radās iespaids, ka jebkurš no maniem sarunbiedriem ir vairāk patiesi, līdz sirds dziļumiem norūpējies par valstī notiekošo, nekā vidusmēra valsts ierēdnis. Šķiet, ka iedzīvotāji vairāk izprot notiekošo un redz ko var darīt lietas labā vairāk nekā mūsu priekšstāvji.

Tādēļ sēž manī iekšā jautājums – kāpēc valsts ir tāda kāda tā ir un kāpēc tā nav tāda, kādu mēs to vēlamies redzēt?

Aizdomājos līdz tam, kas tad būvē valsti. Valsts pati par sevi ir virtuāla konstrukcija, ko piepilda cilvēki. Valsts ir cilvēki. Cilvēki sākotnēji ir ģimenēs (par to plašāk manā rakstā „Ģimene”) un ģimenes veido nākamo struktūru tautu(nāciju). Pēc tam seko valsts. Tātad valsti veido cilvēki. Kādi nu mēs pašreiz esam, tādi esam. Tādi ir arī mūsu deputāti un valsts augstākie ierēdņi. Viņiem nemaz nav tik viegli(tas, protams, nav attaisnojums), jo viņi arī ir cilvēki ar saviem ideāliem, sapņiem, emocijām un sirdsapziņu. BET…uz viņiem gulstas lielāka atbildība un viņi acīmredzot ir bijuši mūsu vājākie pārstāvji, ja jau nav spējuši turēties pretī lielvalstu kārdinājumiem un ļāvušies ietekmēties līdz tautas nodevībai. Tie ir cilvēki no mūsu pašu vidus, iespējams kāds rads, draugs, paziņa, bijušais skolasbiedrs, kaimiņš. Tātad mēs esam tik pat vāji cik vāji ir mūsu „stiprākie” pārstāvji.

Un nu atkal nonāku pie secinājuma, ka tam pamatā ir kopējas vīzijas, mērķa un simbolu neesamība.

To nevar ietvert Brīvības piemineklī, valsts karogā un himnā, likumā, Saeimā un valsts robežās. Simboliem un vērtībām ir jābūt sirdī, sakņotiem dziļā mīlestībā, ko nevar sagraut nedz nauda, nedz bauda. Iepriekš nosauktajiem atribūtiem ir jābūt kā sirdvērtību ārējai izpausmei. Tikai tajā brīdī, kad mēs visi sevī atjaunosim tīru un baltu mīlestību, kad turēsim svētas savas pamatvērtības, izpratīsim savas valsts sākotnējo simbolisko jēgu, tikai tad mēs būsim gatavi savai valstij.

Pēdējā laikā aizvien vairāk dzird pieminam Kārļa Ulmaņa vārdu. Ar šo cilvēku un viņa darbu ir saistīta dažādi interpretējama informāciju un pašreiz negribu pieskarties dažādajiem traktējumiem, bet atzīmēt kādu būtisku lietu. Ulmanis sešos gados latviešu tautā atjaunoja ticību tam, ka varam izveidot patiesi neatkarīgu un godīgu valsti. Ulmanis spēja iedot simbolu un iedvesmot. Paklausieties viņa radiorunas ierakstu 1934. gada 16. maijā!
Jā, runā nav nekā racionāli taustāma, bet tā ir pilna ar simbolismu un to, ko cilvēki juta sirdīs! Tā laika presē bija skaidrojumi par jauno kārtību, pirmajās nedēļās valdība strādāja 18 stundas diennaktī, tika informācija izplatīta un tā bija tā praktiskā daļa, bet viss sākās ar sirdssimbolu atzīšanu un noformulēšanu. Tālāk tikai seko praktiskās darbības.

Negaidiet, nenāks mums šodien „Ulmaņpapus”, kurš ņems un atnesīs taisnību, mieru, pārticību un laimi!
Negaidiet, jo nenāks mūsu valsts ātrāk, pirms tauta nebūs noticējusi tai un neturēs valsts simbolu svētu savā sirdī!
Tikmēr arī nemainīsies mūsu varneši!
Negaidiet labākus laikus, ja nebūsim gatavi sadarboties, palīdzēt savam brālim, kaimiņam, pagalmam, pagastam!

Pārmaiņām jānotiek pašā tautā un katrā mūsu sirdī!

Ir jāatmostas!

Es ticu savai valstij un mīlu to kādu to jūtu savā sirdī un ticu, ka tā tāda arī būs, jo mēs visi to sāksim no šodienas veidot savās sirdīs un pārrunāt savās ģimenēs!